—       Viņam taisnība, — tas pēc brīža noteica. — Lai jods parauj visus, kas mūs nelaiž Parīzē!

—       O-o! — noņurdēja Roberts Brikē. — Liekas, ka es redzēšu vēl ko interesantāku, nekā cerēju.

Atskanēja taures skaņas, un šveicieši ar šautenēm pūli tūlīt pāršķīra divās daļās, it kā aknu pastēti pārgriezdami, tā ka vidus atbrīvojās.

Atbrīvotajā laukumā sāka jādelēt jau minētais virsnieks, kuram, kā likās, bija uzticēta vārtu uzraudzība. Mirkli pārlūkojis apkārtni, viņš pavēlēja kādam muzikantam pūst tauri un tūlīt pēc uztraukuma pilnās kņadas iestājās nepatīkams klusums.

Laukumā iznāca ziņotājs lilijām izšūtā ģērbā, ar Parīzes ģērboni vairogā uz krūtīm, papīru rokā, un deguna pieskaņas nomāktā balsī sāka lasīt:

—         Paziņojam mūsu mīļajai Parīzes un apkārtnes tautai karaļa gribu un -Parīzes pilsētas galvas kunga modrību, ka kopš šā brīža vārti būs slēgti

līdz pulkstens vieniem dienā un ka pirms šīs stundas neviens pilsētā nedrīkst ieiet.

Ziņotājs apklusa, lai atvilktu elpu. Šo klusuma mirkli tūlīt izmantoja pūlis, lai izteiktu savu izbrīnu un īgnumu.

Virsnieks padraudēja ar roku, un drīz vien atkal iestājās klusums, kad ziņotājs, kas ne brīdi nezaudēja savu vienaldzību, atkal turpināja: