—            No šā noteikuma atbrīvoti vienīgi tie, kam izsniegtas sevišķas atļaujas. Uzrakstīts Parīzes pilsētas galvas namā 1585. gada 26. oktobrī pēc Viņa Majestātes neatlaidīgas pavēles. Taurētāji, pūtiet!

Tūlīt atskanēja muzikantu tauru spēcīgās skaņas.

Bet tad aiz šveiciešu un kareivju rindām pūlis saviļņojās kā čūska, kas sāka pietūkt un locīties.

—   Ko tas nozīmē? - jautāja mierīgākie.

—   Bez šaubām, atkal kaut kāda burzma.

—           Droši vien tas viss tikai tādēļ, lai mūs aizkavētu iekļūt pilsētā, — savam biedram klusu aizrādīja jātnieks, kurš brīnišķā pacietībā bija pacietis gaskonieša nekautrību. — Šie šveicieši, ziņotājs, aizbīdņi, taurētāji, tas viss vienīgi mūsu dēļ. Goda vārds, es esmu lepns!

—           Ceļu, ceļu! — sauca virsnieks. — tūkstoš velnu! Jūs taču redzat, ka jūs traucējat tos, kam ir tiesības likt atvērt vārtus.

—           Raganu dzira! Es esmu viens, kam jātiek pilsētā, kaut man ceļu aizsprostotu visas pasaules pilsoņi, — ar elkoņiem pūli atbīdīdams, sacīja rupjais gaskonietis.

Un vienā mirkli viņš tiešām atradās tukšajā laukumā, ko šveicieši bija atbrīvojuši starp skatītāju rindām.

Tūlīt ziņkārē un naidā dzirkstošas acis pavērsās pret vīru, kurš drīkstēja ieiet pilsētā, kad citiem ar baigu pavēli bija jāpaliek ārpusē.