Taču gaskonieti šie īgnie skatieni nemaz neuztrauca. Viņš lepni izslējās un zem viņa plānā zaļā kamzoļa izspiedās spēcīgie muskuļi. Viņam bija skaidrs skatiens un gaiši, cirtaini mati, kuru krāsu varbūt iespaidoja arī krietna putekļu kārta. Viņa kājas ap ceļiem bija tik cīpslainas kā briedim. Vienā rokā viņš turēja ādas cimdu, kas likās ļoti pārsteigts, ka tam bija jāsargā vēl rupjāka āda par viņu pašu; otrā rokā virs vicināja lazdas nūju.

Viņš mirkli pārskatīja apkārtni, it kā nolēmis, ka virsnieks, ar ko viņš nupat bija sarunājies, būs šā vada svarīgākā persona, un devās tieši pie viņa. Virsnieks brīdi nolūkojās viņā un vilcinājās sākt sarunu. Gaskonietis nelikās apmulsis un arī klusēja.

—   Liekas, ka jūs esat pazaudējis savu cepuri? — virsnieks ievaicājās.

—  Jā, monsieur.

—   Vai tas atgadījās burzmā?

—           Nē, es saņēmu savas mīļākās vēstuli. Raganu dzira! Es to lasīju upmalā, ceturtdaļjūdzes no šejienes, kad pēkšņa vēja brāzma man aizrāva vēstuli un cepuri. Es skrēju pēc vēstules, kaut gan manu cepuri rotāja liels dimants. Savu vēstuli es noķēru, bet kad atgriezos pēc cepures, vējš to bija ierāvis upē.

—   Un tagad jūs esat ar kailu galvu?