—       Vai tad Parīzē negadīsies kāda platmale, raganu dzira! Es nopirkšu lielisku cepuri un uzlikšu tai divreiz lielāku dimantu.

Virsnieks viegli paraustīja plecus un jautāja:

—  Vai jums ir karte?

—  Protams, varbūt pat divas.

—  Pietiks ar vienu, ja vien tā ir kārtībā.

—       Vai es nemaldos? — acis ieplētis, gaskonietis turpināja. — Nē, raganu dzira, es nemaldos. Man taču ir gods runāt ar Luanjaku?

—       Varbūt, monsieur, — virsnieks sausi atteica, acīmredzot, nemaz nepriecādamies par šo atkalredzēšanos.

—  Ar monsieur Luanjaku, manu kaimiņu?

—  Es nesaku nē.

—  Ar manu brālēnu?

—  Ir jau labi! Jūsu karti?

—  Te būs…

Gaskonietis izvilka no cimda mākslīgi izgrieztu karti.

—       Sekojiet man, — sacīja Luanjaks, kartē nemaz nepaskatījies, — jūs un jūsu biedri, ja jums tādi ir. Mēs sameklēsim ieejas atļauju.

Viņš nostājās savā sardzes vietā pie vārtiem, un gaskonietis ar kailo galvu un pieci citi vīri viņam sekoja.

Pirmais bija tērpies brīnišķi izstrādātās bruņās. Bet tā kā to paraugs bija jau kļuvis vecmodīgs, tad šis mākslas darbs izsauca nevis izbrīnu, bet gan smieklus. Ari šā vīra pārējais ģērbs neatbilda gandrīz vai karaliskajam izskatam.

Otrais, ko pavadīja sirms kalps un kas izskatījās kalsnāks un brūnāks nekā bija, atgādināja Dona Kihota senci, tāpat kā viņa pavadonis ļoti līdzinājās Sančo Pansas priekštecim.