Trešais parādījās ar bērnu rokās. Viņam sekoja sieviete, kas turējās pie viņa ādas jostas, kamēr divi bērni, viens četrus, otrs piecus gadus vecs, tvērās sievietes brunčos.

Ceturtais nāca klibodams, it kā būtu pie gara šķēpa piestiprināts.

Gājienu noslēdza daiļš jauneklis zirgā, kas gan bija briesmīgi noputējis, bet dižciltīgas sugas.

Jauneklis atgādināja karali. Uzmanīgi jādams, lai neaizsteigtos priekšā saviem biedriem, jaunais vīrietis mirkli apstājās pie ļaužu pūļa izveidotā žoga robežas.

Sai mirklī viņš juta, ka kāds rausta zobena maksti, un viņš atliecās atpakaļ. Traucētājs bija neliela, tieva auguma jauneklis ar melniem matiem, dzirkstošām acīm.

—  Ko jūs vēlaties, monsieur? — jātnieks vaicāja.

—  Mazu pakalpojumu, kungs.

—  Runājiet, bet pasteidzieties! Mani gaida.

—       Man steidzīgi jātiek pilsētā, kungs, ļoti steidzīgi, vai jūs saprotat? Jūs esat viens un jums vajadzīgs pāžs, kas jūs padarītu daudz cienīgāku.

—   Un tad?

—   Un tad! Dodiet un jums dos! Ņemiet mani līdzi, es būšu jūsu pāžs.

—   Pateicos, bet es nevēlos, ka mani apkalpo.

—   Arī es nedrīkstu? — jauneklis tik savādi pasmaidīja, ka jātnieks juta kūstam ledaino atturību, ar ko viņš gribēja norobežot savu sirdi.

—   Es gribēju teikt, ka es nevaru izmantot kāda pakalpojumus.

—   Jā, es zinu, jūs neesat bagāts, monsieur Erneton de Šarmēn.