Jātnieks satrūkās, bet jauneklis droši turpināja:

—    Par algu nav ko runāt. Gluži otrādi. Ja jūs man izpalīdzēsit, saņemsit tūkstoškārtīgu atmaksu. Es jūs lūdzu, ļaujiet jūs apkalpot, un atceraties, ka tas, kas jūs tagad lūdz, bieži vien ir pavēlējis.

—   Nāciet, — sacīja jātnieks, kas vairs nevarēja pretoties.

Jauneklis sniedza viņam roku, ko pāži gan nemēdz darīt. Tagad viņš

pagriezās pret jau pazīstamo pulciņu ua sacīja:

—   Es iekļūšu iekšā, kas ir galvenais. Jūs, Majenvil, pamēģiniet izdarīt to pašu.

—   Ar to vēl nekas nav panākts, ka jūs tiekat iekšā, — atbildēja augstmanis. — Viņam jūs ir jāredz.*

—   O, neraizējaties. Tiklīdz šie vārti būs man aiz muguras, viņš mani redzēs.

—   Neaizmirstiet norunāto zīmi.

—   Divi pirksti uz lūpām, vai ne?

—   Jā. Lai Dievs jums palīdz!

—   Nu, — sauca jātnieks, — pāža kungs, vai jūs nāksit?

—   Te es esmu, monsieur, — atbildēja jauneklis un viegli uzlēca zirgā savam draugam aiz muguras, un abi sekoja pārējiem pieciem laimīgajiem, kas visi bija aizņemti, savus dokumentus uzrādot.

—   Pie velna! — sacīja Roberts Brikē, ziņkāri viņos noraudzidamies. — Goda vārds, vesels gaskoniešu bars!

III pārbaude

Kontrolē pie durvīm vajadzēja uzrādīt kartes vienu daļu, ko virsnieks salīdzināja ar otru.