Gaskonietis ar kailo galvu tuvojās pirmais.

—   Jūsu vārds?

—    Mans vārds? Virsnieka kungs, tas ierakstīts kartē, kur jūs salasīsit vēl kaut ko citu.

—   Zinu gan, raganu dzira! Un kaut es to ari būtu aizmirsis, jūs viņu varētu pateikt, jo mēs taču esam kaimiņi un brālēni.

—   Jūsu vārds? Tūkstoš velnu! Vai jums šķiet, ka man šeit ir laiks ar jums no jauna noslēgt draudzību?

—   Ir jau labi. Mans vārds ir Perduks de Pinkornē.

—   Perduks de Pinkornē, — Luanjaks atkārtoja un skaļi izlasīja karti.

—   Perduks de Pinkornē, 1585. gada 26. oktobrī, pulkstens 12 dienā.

—   Svētā Antuāna vārti, — piebilda gaskonietis, ar melno pirkstu uz karti norādīdams.

—    Ļoti labi! Kārtībā! Ejiet! — atteica Luanjaks, pasteigdamies izvairīties vēl ilgāk sarunāties ar savu brālēnu. — Tagad jūsu kārta! — viņš aizrādīja vīrietim bruņās. — Jūsu karti?

—   Kā, monsieur Luanjak, — tas iesaucās, — vai jūs nepazīstat sava jaunības drauga dēlu, kuru jūs desmitām reižu esat šūpojis savā klēpī?

—   Nē.

—   Pertinaks de Monkrebo. Vai jūs to nepazīstat?

—   Dienestā es nevienu nepazīstu, monsieur. Jūsu karti?

Jauneklis bruņās pasniedza savu karti.

—   Pertinaks de Monkrebo, 26. oktobrī, pulkstens 12, Svētā Antuāna vārti. Ejiet!

Tuvojās trešais gaskonietis ar sievu un bērniem.