—  Jūsu karti?

Viņa paklausīgā roka tūlīt tvēra kazādas somā, kas tam karājās pie labajiem sāniem. Bet viņš meklēja velti. Bērna apgrūtināts, ko viņš turēja rokās, tas nevarēja karti atrast.

—   Kāda velna dēļ jūs maisāties ar bērnu, jūs taču redzat, ka viņš traucē?

—   Tas ir mans dēls Seipio, monsieur Luanjak.

—   Tad nolieciet savu dēlu zemē!

Gaskonietis paklausīja. Bērns sāka raudāt.

- Tātad jūs esat precējies?

—   Jā, virsnieka kungs.

—   Divdesmit gadus vecs?

—    Piļe mums precas ļoti jauni, monsieur Luanjak. Jūs taču arī apprecējāties astoņpadsmit gadus vecs.

—   Jauki, atkal viens, kas mani pazīst, — Luanjaks noņurdēja.

Pa to laiku bija pienākusi sieva ar abiem bērniem.

—   Kāpēc viņš nevar būt precējies? — viņa jautāja, izsliedamās un no saulē iedegušās pieres melnās, ceļa putekļos pieputējušās matu cirtas atbīdīdama. — Vai Parīzē vairs nemēdz precēties? Jā, viņš ir precējies, un te ir vēl divi bērni, kuri viņu sauc par tēvu.

—    Jā, tie ir manas sievas dēli, monsieur Luanjak, kā arī tas prāvākais jauneklis aizmugurē. Nāc šurp, Militor, un apsveic monsieur Luanjaku.

Sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus vecs spēcīgs un drausmīgs puisis, kas ar savām acim un degunu atgādināja vanagu, rokas aiz bifeļādas jostas aizbāzis, pienāca tuvāk. Viņš bija tērpies labā vilnas kamzoli un kalnu kazu ādas biksēs, virs viņa nekautrīgajām un juteklīgajām lūpām melnoja mazas pūkas.