Šajos pulciņos visvairāk bija salasījušies Parīzes pilsoņi, kas bija ļoti rūpīgi ģērbušies, jo laiks bija auksts, lieli miglas blāķi vēlās gluži zemu un sniegains ziemeļaustrumu vējš, likās, gribēja noraut kokiem pēdējās dzeltenās lapas, kas vēl skumji trīsēja melnajos zaros.

Trīs pilsoņi bija nostājušies savrup. Divi sarunājās, bet trešais ļoti uzmanīgi noraudzījās Vensēnas virzienā. Pēdējam vajadzēja būt ļoti slaidam vīrietim, ja tik viņš izslējās. Bet šinī mirklī viņa kājas, ar kurām, kā likās, mierā stāvot, viņš nezināja ko iesākt, bija saliektas, kamēr savas tikpat garās rokas viņš bija sakrustojis uz kamzoļa. Pret žogu atslējies, viņš izturējās kā cilvēks, kas grib palikt nepazīts, jo savu seju tas bija paslēpis platajās plaukstās un uzdrošinājās pa pirkstu spraugām vērot apkārtni tikai ar vienu aci. Viņam blakus neliela auguma vīrietis, kas bija

pakāpies uz zemes uzbēruma, pļāpāja ar kādu resnu pilsoni, kurš līgojās uzbēruma malā un arvien aizķērās aiz sava biedra kamzoļa pogām.

—      Jā, maitre Miton, — mazais sacīja resnajam, — es saku un atkārtoju, Salseda soda vietā būs sapulcējušies vismaz simttūkstoš ļaužu, vismaz simttūkstoš ļaužu. Bez tiem, kas jau salasījušies Grēva laukumā, bez tiem, kas turp traucas no pilsētas dažādām daļām, redzat, cik te vien ļaužu! Un tie ir tikai vieni vārti, bet tādu taču ir veseli sešpadsmit.