—     Simttūkstošu, tas ir par daudz, Friāra tēv. Man šķiet, ka daudzi sekos manam paraugam un negribēs redzēt nelaimīgo Salsedu, baiļojoties, ka neizceļas kāda burzma. Un viņiem taisnība.

—      Maitre Miton, maitre Miton, ievērojat, ka jūs runājat kā politiķis. Nekas neatgadīsies, gluži nekas. Es par to galvoju.

-— Vai ne, monsieurl — redzēdams, ka otrs šaubās krata galvu, viņš jautāja vīram ar garajām rokām un kājām, kurš, roku no acīm nenoņēmis, tagad bija pavērsies citā virzienā un par savas uzmanības mērķi likās izvēlējies pilsētas vārtus.

—      Kas ir? — garais ievaicājās, jo nebija dzirdējis ne viņam domāto jautājumu, ne abu biedru iepriekšējo sarunu.

—  Es saku, ka Grēva laukumā šodien nekas nenotiks.

—      Man liekas, ka jūs maldāties un ka Salsedu gaida droša nāve, — virs ar garajām rokām mierīgi atbildēja.

—   Protams. Bet es esmu pārliecināts, ka tas neradīs nekādu troksni.

—  Pātagu cirtieni, kas kapās zirgus, droši vien skanēs.

—      Jūs mani nesaprotat. Es ar troksni saprotu nemieru, un es apgalvoju, ka nekāda nemiera nebūs. Ja būtu gaidāma sacelšanās, karalis nebūtu pavēlējis pilsētas valdes namā izgreznot ložu, lai ar abām karalienēm un daļu galma piedalītos soda izpildīšanā.