—           Tas ir mans padēls Militors, monsieur Luanjak, manas sievas vecākais dēls. Paklanies, Militor!

Rokas no jostas neizvilcis, Militors viegli palocījās.

—   Dieva dēļ, mans kungs, jūsu karti! — Luanjaks nepacietībā iesaucās.

—   Nāc palīgā, Lardij, - nosarkušais gaskonietis aicināja sievu.

Lardija atbrīvojās no rokām, kas tvērās pie viņas svārkiem, un pati

mēģināja pārmeklēt vīra somu un kabatas.

—   Mēs būsim to pazaudējuši, — viņa noteica.

—   Tad es pavēlēšu jūs apcietināt, - Luanjaks paskaidroja.

Gaskonietis nobāla un mēģināja aizrādīt:

—            Mani sauc par Eistahiju Miroduku, mani pazīst monsieur Sentmalēns, mans brālēns.

—           O, jūs esat Sentmalēna radinieks… — Luanjaks mazliet nomierinājās. — Tiešām, jūs visi esat cits cita radinieki. Pameklējiet vēlreiz sekmīgāk!

—            Lardij, palūko bērnu drēbēs, — dusmu un nemiera satrauktais Eistahijs aizrādīja.

Lardija nometās ceļos pie neliela sainīša un ņurdēdama sāka to pārmeklēt.

Jaunais Seipio turpināja brēkt, un šo izdevību izmantoja viņa pusbrālis, piebāzdams tam pilnu muti ar smiltīm.

Militors nekustējās. Likās, ka ģimenes rūpes viņu nemaz neaizskāra.

—   Hei, ko es redzu uz puiša piedurknes? — Luanjaks pēkšņi iesaucās.