—           Jā, jā, tur jau tā ir! — Eistahijs gavilēja. — Tā ir Lardijas izdoma: viņa piešuva karti pie Militora piedurknes.

—           Lai arī viņš kaut ko panes, — Luanjaks zobojās. — Un šis lielais teļš ne rokas nevar pakustināt, lai nebūtu jājūt to svars.

Militora lūpas dusmās nobāla, bet viņa seja piesarka tumši sārta.

—           Teļam nav roku, — viņš, acīm dzirkstot, ļauni norūca. — Viņam ir nagi, kā visiem maniem paziņām.

—            Mierā! — Eistahijs pavēlēja. — Tu taču redzi, Militor, ka monsieur Luanjaks jokodamies mūs tikai pagodina.

—            Pie velna, es nejokoju, — Luanjaks atbildēja. — šim lielajam puisim vajadzēja saprast manus vārdus gluži pareizi. Ja viņš būtu mans padēls, es tam liktu nest māti, brāli un saiņus, un arī pats vēl uzsēstos mugurā un pagarinātu viņa ausis, lai pierādītu, ka viņš tiešām ir tikai ēzelis.

Uzbudinājumu, kas šiem vārdiem sekoja, izkliedēja Lardija, pasniegdama virsniekam karti. Monsieur Luanjaks to paņēma un lasīja:

—      Eistahijs de Miroduks, 26. oktobri, pulkstens 12, Svētā Antuāna vārti.

—      Ejiet, - viņš sacija, - un pielūkojiet, ka nepazaudējat kādu savu mērkaķi.

Eistahijs Miroduks paņēma atkal mazo Seipio rokā. Lardija atkal pieķērās viņa jostai. Abi bērni tāpat satvēra mātes svārkus. Šo pulciņu noslēdza klusais Militors.

—      Pie velna! — norūca Luanjaks, nolūkodamies Eistahijā Mirodukā un viņa piederīgajos. — Monsieur Epernons gan savācis kareivju izdzimumus.