Tad viņš atgriezās un uzsauca ceturtajam:

—   Tagad jūsu kārta!

Ceturtais un piektais, abi raksturīgi gaskoniešu tipi, kas saucās Šalabrs un Sentkaputels, pārbaudi izturēja bez grūtībām.

Vēl palika sestais, kas, pāža aizrādījumam paklausīdams, bija nokāpis no zirga un pasniedza Luanjakam savu karti uz Ernotona šarmēna vārda.

Kamēr Luanjaks pārbaudīja karti, pāžs, kas ari bija nokāpis no zirga, seju slēpdams, nodarbojās ar pavadas sakārtošanu.

—      Vai pāžs pieder jums? - jautāja Luanjaks, ar pirkstu uz jaunekli norādīdams.

—      Jūs taču redzat, kapteiņa kungs, ka viņš sakārto mana zirga iemauktus, - atbildēja Ernotons, nevēlēdamies ne melot, ne nodot.

—      Ejiet, - atteica Luanjaks, kas ļoti uzmanīgi aplūkoja šarmēnu, kura seja un izturēšanās viņam izlikās daudz savādāka nekā pārējiem.

—  Tas ir vismaz ciešams, — viņš nomurmināja.

Ernotons atkal uzkāpa zirgā. Viņa pāžs bija jau pasteidzies pievienoties citiem.

—     Atveriet vārtus, — sauca Luanjaks, — un ielaidiet šos sešus cilvēkus ar viņu pavadoņiem.

—   Uz priekšu, ātri! — pāžs pavēlēja.

Ernotons vēlreiz padevās varai, ko viņam iedvesa savādais radījums, un kad vārti bija atvērti, piespieda zirgam piešus un pāža pavadībā ieaulekšoja Svētā Antuāna priekšpilsētā.