Luanjaks pavēlēja aiz sešiem izvēlētajiem vārtus atkal aizslēgt. Pūlī atskanēja skaļa kurnēšana. Pēc vajadzīgo dokumentu iegūšanas viņi tāpat bija cerējuši iekļūt pilsētā un tagad jutās nepatīkami vīlušies.

Maitre Mitons, kas pēc nogurdinoša skrējiena klajumā pamazām bija atguvis drosmi un uzmanīgi atkal bija atvilcies savā agrākajā vietā, iedrošinājās žēloties par kareivju patvaļu.

Friāra tēvs, kuram bija laimējies atrast sievu un kurš viņas aizsardzībā tagad jutās pilnīgā drošībā, atstāstīja savai laulātajai draudzenei dienas jaunākos notikumus, tos, protams, padaridams daudz krāsainākus.

Jātnieki, no kuriem vienu mazais pāžs bija nosaucis par Majenvilu, aizjāja, cerēdami apiet ielenkuma joslu un atrast kādu spraugu, pa kuru

iekļūt pilsētā, domādami, ka pie vieniem vai otriem vārtiem varētu vairāk laimēties.

Nojautis, ka no jātnieku, pilsoņu un zemnieku sarunām vairāk nekā neiegūs, Roberts Brikē lēni tuvojās nelielai mājelei, kura vārtu sargam noderēja par mājokli un kuru apgaismoja divi logi, no kuriem viens atradās pret Parizi, otrs — pret klaju lauku.

Tiklīdz viņš bija apstājies savā jaunajā sargvietā, tā atauļoja kāds virs, nolēca no zirga, iesteidzās mājelē un drīz vien parādījās pie loga.

—   Te es esmu, monsieur Luanjak, — viņš sacīja.

—   Labi. No kurienes jūs jājat?