—   No Svētā Viktora vārtiem.

—  Jūsu saraksts?

—  Pieci.

—   Kur kartes?

—   Lūdzu!

Luanjaks paņēma kartes, pārskatīja un uzrakstīja uz savas šīfera tāfeles skaitli pieci.

5                

4                

6                

5                

3                 8

4                 4

6                 45

Tikpat ātri atsteidzās vēl septiņi sūtņi, un beidzot Luanjaka tāfele izskatījās šāda:

Svētā Viktora vārti

Burdē vārti Tempļa vārti

Svētā Denisa vārti

Svētā ŽaKa vārti

Sentonorē vārti

Monmartras vārti

Busī vārti

Svētā Antuāna vārti

Pavisam četrdesmit pieci.

—           Tagad atveriet vārtus, un lai nāk iekšā, kas vien vēlas! — Luanjaks skaļi uzkliedza.

Vārti atvērās, un dunošā čalā milzīgais ļaužu pūlis traucās uz priekšu.

Roberts Brikē aizlaida straumi garām, tad vienaldzīgi devās cauri vārtiem, pie sevis murminādams:

—           Visi šie ļaudis gribēja kaut ko redzēt, bet nekā neredzēja. Es nekā nevēlējos redzēt, un esmu vienīgais, kas kaut ko redzēja. Tas uzjautrina. Turpināsim. Kāpēc turpināt? Goda vārds, es jau tā zinu diezgan. Kāpēc man redzēt, kā monsieur Salsedu sacērt četrās daļās? Tiešām, nē! Taču par politiku es gan ieguvu kādu sajēgu. Tagad iesim pusdienās. Ja spīdētu saule, tā droši vien rādītu dienvidu. Ir laiks.