Pulkstenis nosita pusvienu, kad logs, kā gleznas rāmis, piepildījās ar cilvēkiem. Vispirms parādījās Indriķis III, bāls, kailu galvu, kaut gan viņš bija tikai trīsdesmit četrus gadus vecs, acis bija iegrimušas zilmelnos dobumos, mute raustījās nervozās trīsās.

Viņš parādījās saīdzis, ar drūmu skatienu, dīvains paražās, dīvains gaitā, vairāk līdzīgs ēnai nekā dzīvai būtnei, drīzāk spoks nekā karaiis, saviem apakšniekiem nesaprotams un nesaprasts noslēpums, jo, viņam parādoties, neviens nezināja, vai saukt „Lai dzīvo karalis!" vai lūgt par viņa dvēseles aizsaules mieru.

Indriķis bija tērpies melnā kamzolī ar melnām apšuvām. Viņam nebija ne ordeņu, ne dārgakmeņu. Viens vienīgs dimants kā spraudne satūrēja viņa cepures trīs spalvas. Kreisajā rokā viņš turēja māsas Marijas Stjuartes no gūsta atsūtīto melno sunīti, virs kura zīdainās spalvas viņa smailie, baltie pirksti mirdzēja kā alabastrs.

Viņam sekoja vecuma sagrauztā Katrīna Mediči; Māte karaliene bija sešdesmit sešus gadus veca. Taču viņas galva vel arvien slējās visai dižciltīgi, un zem viņas mūžam savilktās pieres zibēja ass skatiens. Viņa savā parastajā sēru tērpā atgādināja vaska tēlu.

Tūlīt parādījās karalienes Luīzes maigā un grūtsirdīgā seja. Viņa bija karaļa trokšņainās un nelaimīgās dzīves šķietami nenozīmīgā, bet patiesībā uzticamā pavadone.