—      Vai tad karaļi kādreiz ir nojautuši kādu apvērsumu? — vīrs ar garajām rokām un garajām kājām līdzcietīgi piebilda.

—      Hallo! — maitre Mitons, noliecies otram pilsonim pie auss, klusi iečukstēja. — Tas cilvēks ir ļoti neparasts. Vai jūs, tēvs, viņu pazīstat?

—  Nē, — mazais atbildēja.

—  Kāpēc tad jūs ar viņu sarunājāties?

—  Tāpēc, ka es gribu ar viņu runāt.

—      Un tas nav pareizi. Jūs taču redzat, ka viņam ir ļoti noslēpumains raksturs.

—      Man gan liekas, — Friāra tēvs turpināja diezgan skaļi, lai arī garrocis varētu sadzirdēt, — man liekas, ka domu apmaiņa ir dzīves lielākā laime.

—  Domas var apmainīt ar labu paziņu, nevis ar nepazīstamu cilvēku.

—  Vai gan visi cilvēki nav brāļi?

—      Tādi viņi bija sākumā. Mūsu laikos šī radniecība kļuvusi visai šaubīga, Friāra tēvs. Pļāpājiet ar mani, ja jums tiešām jāpļāpā, bet ļaujiet šim svešniekam domāt, ko viņš vēlas.

—    Es jūs jau pazistu kopš ilgiem gadiem un zinu ļoti labi, ko jūs man atbildēsit, bet no šī nepazīstamā es, varbūt, uzzināšu ko jaunu.

—   Klusu! Viņš noklausās.

—    Jo labāk. Ja viņš mūs noklausās, varbūt, ka viņš man ari atbildēs. Tātad jūs domājat, ka Grēva laukumā gaidāms troksnis? — viņš atkal uzrunāja nepazīstamo.