—   Es to neesmu teicis.

—    Es arī neapgalvoju, ka jūs būtu to teicis, — Friārs ļoti maigi atbildēja, — es tik apgalvoju, ka jūs tā domājat.

—    Un ar ko jūsu apgalvojums pamatots? Vai jūs būtu burvis, monsieur Friār?

—    Pagaidiet! Viņš mani pazīst! — galīgi pārsteigtais pilsonis iesaucās. — Kā viņš mani pazīst?

—    Vai tad es vairākas reizes neminēju jūsu vārdu, tēvs? — Mitons, plecus paraustīdams, atteica, svešnieka priekšā it kā kaunēdamies par sava biedra neapķērību.

—    Pareizi! — iesaucās Friārs, kas beidzot šo sakarību bija sapratis. — Goda vārds, jums taisnība. Nu, ja jau viņš mani pazīst, tad viņš man katrā ziņā atbildēs.

—    Monsieur, — viņš turpināja, atkal pagriezies pret svešinieku, — jūs domājat, ka Grēva laukumā jānotiek kādam troksnim. Ja jūs tā nedomātu, jūs atrastos tur, bet jūs atrodaties še… OL

Šis „o" norādīja, ka Friāra tēvs bija aizsniedzis sava prāta loģikas galīgo robežu.

—    Bet jūs, monsieur Friār, jūs taču domājat gluži pretējo, ko es domāju, — atteica nepazīstamais, — kāpēc jūs neatrodaties Grēva laukumā? Man gan liekas, ka šī spēle ir diezgan jautra, lai visi karaļa draugi trauktos to noskatīties. Bet, varbūt, jūs man atbildēsit, ka jūs nepiederat pie karaļa, bet gan pie hercoga Gīza draugiem, un ka jūs gaidāt lotringiešus, kuriem jāuzbrūk Parīzei, lai Salsedu atbrīvotu.