—    Nē, monsieur, — svešā norādījuma sabiedētais resnais pilsonis steidzās paskaidrot, — nē, monsieur, es gaidu savu sievu, Nikolā Friāru, kura uz Jakobīņu klosteri aiznesa divdesmit četrus galdautus, jo viņai ir gods būt Modesta Gorenflo, jakobīņu priora, veļas mazgātājai.

—   Tēvs, tēvs, — iesaucās Mitons, — paskaties taču, kas notiek!

Maitre Friārs ar acīm sekoja sava drauga pirksta virzienam un

redzēja, ka baļķiem aizsprostotos vārtus arī aizslēdza un grāvja malā nostājās kareivju pulks.

Vērojot šo rīcību, ļaužu pūlī atskanēja jauni izbrīnās un baiļu saucieni.

—   Atbrīvojiet laukumu! — atskanēja kāda virsnieka stingrā balss.

Šo pavēli tūlīt izpildīja, kaut gan tas nenācās visai viegli. Burzmā zirgi un rati dažam labam ievainoja kājas, vai nobrāza sānus. Sievietes kliedza, vīrieši lamājās. Kas varēja aizbēgt, pazuda vienā mirklī, paslēpās namos.

—    Lotringieši! Lotringieši! — kņadu pārkliedza kāda balss, un neviens cits baiļu kliedziens nebūtu atstājis spējāku un izšķirošāku iespaidu, kā šis sauciens.

—   Redzat nu, redzat nu! — Mitons trīcēdams iesaucās. — Lotringieši! Bēgsim!

—   Bēgsim! Kurp?

—   Šai žogā, — atbildēja Mitons, saplosīdams rokas ar ērkšķiem, uz kuriem nepazīstamais sēdēja pavisam bezrūpīgi.

—   Šai žogā! — sauca Friārs. — Pateikt to daudz vieglāk, nekā izdarīt. Es neredzu nevienas spraugas, pa kuru varētu izlīst. Un jūs taču nedomājat rāpties pāri žogam, kas ir augstāks par mani!