—   Es pamēģināšu, — Mitons atzinās.

—   Esiet taču uzmanīgāka, mīļo kundzīt, — Friārs izbailēs kliedza kā cilvēks, kas jau sāk zaudēt galvu, - jūsu ēzelis min man uz papēžiem. O-o! Jātnieka kungs, jūsu zirgs mani saplosīs! Braucēj divričos, jūsu ratu ilkss izlauzīs man ribas!

Kamēr maitre Mitons tvarstījās gar žoga zariem un Friāra tēvs velti meklēja spraugu, svešais piecēlās, izplēta savas garās kājas un kā jātnieks, kas sēžas seglos, viegli pārkāpa pāri žogam, ar biksēm pat zaru galus neaizskardams.

Savējās bikses trīs vietās saplēsis, maitre Mitons sekoja nepazīstamajam. Daudz ļaunāk klājās Friāra tēvam, kas žogu nevarēja ne pārlīst, ne caurlīst, un tā kā pūlis draudēja viņu saspiest, viņš nelaimīgi iekliedzās.

Tanī brīdī nepazīstamais izstiepa savu garo roku, satvēra Friāru aiz kamzoļa apkakles un pārcēla viņu otrā pusē žogam tik viegli, it kā godājamais tēvs būtu pārvērties par bērnu.

—   O-o! — iesaucās maitre Mitons, par skatu priecādāmies un sava drauga pacelšanos un nolaišanos vērodams. — Jūs izskatāties kā viesnīcas „Lielā Absaloma" izkārtne!

—    Uf! — nopūtās Friārs, kājām zemi aizskardams. — Lai es izskatos kāds izskatīdamies, es tagad atrodos žoga otrā pusē, par ko man jāpateicas šim kungam.