—   Monsieur, — viņš uzrunāja svešnieku, kuram viņš sniedzās tikai līdz krūtim, — goda vārds, jūs esat īsts Hērakls, tik tiešām, ka mani sauc par 2aku Friāru. Jūsu vārdu, mans kungs, mana glābēja… mana drauga vārdu?

—   Mani sauc Brikē, monsieurl Roberts Brikē! Gatavs jums pakalpot.

—   Atļaujiet aizrādīt, ka jūs man esat jau diezgan pakalpojis. Ak, mana sieva jūs svētīs… Bet mana nabaga sieva! šai pūlī viņa nosmaks. Nolādētie šveicieši derīgi tikai cilvēku nospiešanai!

Friāra tēvs tikko bija beidzis, kad uz viņa pleca uzgūlās smaga roka kā dzelzs spraislis. Tā bija kāda šveicieša roka.

—    Vai tu gribi, lai es tevi nonāvēju, draudziņ? — spēcīgais kareivis jautāja.

—   O, mēs esam ielenkti! — Friārs iesaucās.

—   Kas var, lai glābjas! — Mitons piebilda.

Un tā kā aiz viņiem atradās žogs, bet priekšā klajš laukums, viņi abi aizbēga. Bēgļus pavadīja garroča zobgalīgie skatieni. Tad viņš tuvojās citam, par vārtu negaidīto aizslēgšanu pārsteigtam pilsoņu pulciņam. Viņu vidū atradās četri vai pieci kareivji jātnieki, kuriem vārtu aizslēgšana likās visai nepatīkama, jo viņi skaļi kliedza:

—   Vārtus! Vārtus!

Roberts Brikē piegāja pie šā pulciņa un sāka kliegt skaļāk par viņiem: