Kad āliņģis bija sasniegts, Betlzs, mēmā gājienā laikā domās, acīm redzot, vēlreiz pārdzīvojis visu ķildu, izšava pēdējo reizi savu «Nebija nekādas vajadzības!», bet Lons Makfeins joprojām nīgri klusēja. Dusmas viņu žņaudza tā, ka viņš nespēja parunāt.

Tomēr sirds dziļumos, kad uz brīdi pašu raizes neguva virsroku, abi vīri nevarēja vien nobrīnīties par saviem biedriem. Viņi bija gaidījuši protestēšanu, un šī klusējošā nepretošanās viņus sāpīgi aizskāra. Viņiem šķita, ka pelnījuši lielāku atsaucību no biedru puses, jo visi taču dzīvojuši tik tuvā saskarē, un ka nu šiem tiekot nodarīts pāri; neiespējama likās pat doma vien, ka tik daudzi viņu brāļi, ne vārdiņa neiebilstot, sapulcējušies tikpat kā uz svētkiem noskatīties, kā viņi abi nošaus viens otru. Do­māt, it kā viņu vērtība sabiedrības acīs būtu kritusies. Biedru izturēšanās abus vīrus iedzina neizpratnē.

—  Muguru pret muguru, Deivid. Un vai šausim no piecdesmit soļu attāluma vai no divtik liela?

—  Piecdesmit, — skanēja asinskārīga atbilde, gan pikti norūkta, tomēr stingra un noteikta.

Bet te pēkšņi īra vērīgā acs pamanīja jauno Manilas šķiedras tauvu, kas gan nebija dižīgi izlikta izradīšanai, bet it kā nejauši aptīta ap Meilmuta Kida delmu, un viņu cauršalca aizdomu pilnas bažas.