—  Tā jau nav sirds, Lon, — tēvs Rubo iestarpināja. — Tā ir lepnība, kas tevi urda nokaut savu tuvāko.

—   Ek jūs, franči! — Lons attrauca. Un, jau pagriezies uz iešanu, piebilda: — Bet vai mesu manai piemiņai jūs nolasīsiet, ja laime nebūs man labvēlīga?

Bet priesteris tikai pasmaidīja un, cilādams mokasīnos autās kājas, devās uz klusējošās upes plašo klaidu. Līdz āliņģiem veda cieši nomīdīta taka sešpadsmitcollīgo nartu slieču platumā. Tai abās pusēs slējās dziļas, irdenas sniega kupenas. Cilvēki nesarunādamies soļoja rindā cits aiz cita, bet melnā sutanā ģērbtā priestera stāvs viņu vidū piešķīra visam gajienam bēru procesijas svinīgumu. Bija silta ziemas diena — Četrdesmitās Jūdzes laika ap­stākļiem — diena, kad debesis, smaguma piesūkušās, no­slīga tuvāk pie zemes un dzīvsudraba stabiņš termometrā sakāpa līdz neparastam līmenim — divdesmit grādiem zem nulles. Tomēr nekā patīkama nebija šajā siltumā. Stratosfēras augšējos slāņos gaiss nestrāvoja, un mākoņi karājās nekustīgi, drūmi solīdami drīzu sniegputeni, bet zeme vienaldzīga un nejūtīga, samierinājusies ar visu, gulēja ziemas miegā.