Izskatījās nudien tāpat kā tajās dienās, ko es pavadīju pie pērļu zvejniekiem un raudzījos, kā jūras di­benā slejas koraļļu rifi — nu gluži kā zemūdens dārzi. Tur nu bija tas enkurledus, pikām vien salipis ap katru akmeni, nu tieši kā balti koraļļi.

Bet interesantākais skats bija vēl priekšā. Tikko mēs esam pāri krāces slieksnim, ūdens uzreiz kļūst balts kā piens un līmenis pārklājas ar sīkiem ripulīšiem kā pa­vasaros, kad ālatas paceļas virspusē vai kad līst smalks lietutiņš. Tur enkurledus cēlās augšā. Pa labi un pa kreisi, ciktāl vien varēja saredzēt, ūdens bija apklāts ar ledus birzumiem. Nu gluži kā ar biezputru, kas ķepējās pie mizas gar laivas sāniem un kā līme lipa pie irkļiem. Daudz reižu tiku braucis pāri šīm krācēm pirms tam un daudz reižu pēc tam, bet nekad vairs neko tamlīdzīgu ne­esmu skatījis. Šito ainu atcerēšos visu mūžu.

—   Stāsti vien! — Betlzs vēsi atsaucās. — Domā, ka es ticēšu tādiem murgiem? Drīzāk jādomā, ka saules spī­dums būs apžilbinājis tev acis un svaigais gaiss apdul­linājis mēli.

—  Pats savām acīm es to redzēju, un, ja Sitka Cārlijs bijis še, viņš ar to apliecinātu.

—    Tomēr fakti ir fakti, un tos apiet nav iespējams. Tas nemaz nav lietu dabā, ka ūdens slānis, kas tālāk no gaisa, sasaltu pirmais.