— Bet es savām acīm …
— Nu ko tu tā esi uzkārsies uz vienu un to pašu! — aizrādīja Betlzs, kad Lona Makfeina straujās ķelta dusmas saka kūsāt.
— Tātad tu man netici!
— Ja jau tu tik tālredzīgi esi uzminējis — nē, neticu; vispirmām kārtām es ticu dabai un faktiem.
— Ak tu mani sauc par meli? — Lons draudīgi iekliedzās. — Būtu jel pajautājis savai sievai — sivašietei. Viņa gan pateiks, ka es runāju patiesību.
Betlzs pēkšņi pārskaitās. Pats to neapzinādamies, īrs viņu bija sāpīgi aizskāris; jo Betlza sieva bija pa pusei baltā — kāda krievu zvērādu uzpircēja meita, un viņi bija laulājušies Nulatas grieķu pareizticīgo misijā — kādās tūkstoš jūdzes lejup pa Jukonu; līdz ar to viņa sieva bija daudz augstākas kastas nekā parasta iezemiete — sivašiete. Šī nianse ir tipiska Ziemeļzemei, un tikai Ziemeļzemes dēku meklētājs spēj to atšķirt.
— Vari uzskatīt, ka tieši tā, — Betlzs uzsvērti apstiprināja.
Nākamajā mirklī Lons Makfeins bija nogāzis viņu uz grīdas, lokā sēdošie pielēca kājās, un kāds pusducis vīru nostājās starp abiem ķildniekiem.
Betlzs uzrausās kājās, slaucīdams no lūpām asinis.
— Nav nekas jauns — laist darbā dūri, bet nedomā vis, ka tas tev paliks neatmaksāts.
— Nekad mūžā vēl neviens mirstīgais nav mani nosaucis par meli, — skanēja pieklājīga atbilde. — Un lai lāsts pār manu galvu, ja es ar prieku nebūšu gatavs palīdzēt tev nokārtot rēķinu, vienalga, kādā veidā.