— Tev vēl arvien ir tā pati 38-55?
Lons palocīja galvu.
— Labāk būtu pagādājis sev kādu piemērotāku kalibru. Mans revolveris izurbs tevī caurumus valrieksta lielumā.
— Neraizējies, manas lodes gan tausta ceļu ar mīkstiem snuķīšiem, bet, nākdamas otrā pusē ārā, tās ir izplētušās kā pankūkas. Un kad man būs tas prieks tikties ar tevi? Pie āliņģiem butu vispiemērotākā vieta.
— Nav slikta. Tātad pēc stundas esi tur, un ilgi tev nebūs uz mani jagaida.
Abi vīri apvilka duramus un izgāja no pasta ēkas, nelikdamies ne dzirdam biedru protesta saucienus. Viss bija sācies ar tīro sīkumu, tomēr šādiem cilvēkiem sīkumi, ko uzkurina nesavaldīgs temperaments un stūrgalvīgs raksturs, drīz vien sakuplo par lielām nesaskaņām. Bez tam māksla, kā iegūt zeltu no pamatiežiem ar karsēšanas paņēmienu, tobrīd vēl atradās nākamības klēpī, un Četrdesmitās Jūdzes vīri, ko garā arktiskā ziema turēja ieslodzījumā, no pārēšanās un piespiedu bezdarbības bija kļuvuši augstprātīgi un viegli aizkaitināmi, gluži kā bites rudens pusē, kad stropi medus pārpilni.
Šai zemē toreiz likumu nebija. Arī jātnieku policija bija vēl nākamības perspektīva. Katrs, ko skāra kāds nodarījums, pats mēroja apvainojuma smagumu un pats noteica sodu. Pēc kopīgas akcijas reti kad radās vajadzība, un visā drūmajā apmetnes vēsturē nebija gadījuma, kad būtu ticis pārkāpts astotais bauslis.