Lielais Džims Belaens tūdaļ noorganizēja improvizētu mītiņu. Skrafs Makenzijs tika iecelts par pagaidu priekšsēdētāju un pie tēva Rubo aizsūtīts ziņnesis ar lūgumu pēc viņa laipnās palīdzības. Apmetnes iedzīvotāju stāvoklis bija paradoksāls, un viņi to apzinājās. Ar stiprākā tiesībām viņi varēja iejaukties un aizkavēt divkauju, taču šāda rīcība, kas gan pilnīgi sakrita ar vispārējo vēlēšanos, bija pretrunā ar viņu pārliecību. Šo ļaužu primitīvā, sen novecojusī ētika atzina, ka ikvienam ir tiesība savu apkaunojumu dzēst, dodot sitienu pret sitienu, taču viņi nespeja samierināties, ar domu, ka divi tādi labi biedri kā Betlzs un Makfeins satiksies divcīņā uz dzīvību un nāvi. Valdīja uzskats, ka cilvēks, kas nepieņem izaicinājumu uz cīņu, ir gļēvulis, tomēr, kad nu šā uzskata pareizība bija japārbauda dzīvē, divkauja šķita nepieļaujama.
Diskusiju pārtrauca steidzīga mokasīnu čirkstoņa sniegā un skaļi kliedzieni, ko noslēdza revolvera šāviens. Tad divējās vējtvera durvis atvērās un ienāca Meiltnuts Kids ar kūpošu revolveri rokā un priecīgi mirdzošām acīm.
— Trāpīju gan. — Viņš apmainīja tukšo patronu pret pilnu un piebilda: — Tavam sunim, Skraf.