— Vai Dzeltenajam Ilknim? — Makenzijs noprasīja.
— Nē, tam ar atplēsto ausi.
— Velnos! Viņam tak nekas nekaitēja.
— Iznāc ārā un paskaties uz viņu.
— Galu galā labi vien ir. Es jau paredzēju, ka beigas vien šim būs. Dzeltenais Ilknis šorīt atgriezies izrāva viņam veselu robu no sana un mani gandrīz vai padarīja par atraitni. Klupa virsū Zarinskai, bet viņa tam iecirta ar brunču stērbeli pa purnu un paguva aizsprukt, tik vien kā šis noplēsa stērbeli un viņa pamatīgi izvārtījās sniegā. Tad viņš atkal aizdiedza uz mežu. Ceru, ka atpakaļ vairs nenāks. Vai tu arī esi kādu suni zaudējis?
— Vienu, vislabāko no bara — Šukumu. Šorīt pēkšņi kļuva traks, tomēr talu aizskriet nepaguva. Iedrāzās tieši Sitkas Čārlija aizjūga, un šie tad nu viņu izkaisīja pa visu ceļu. Bet tagad divi no tiem ir patikuši vaļā un plosās trakumā; kā redzi, savu darbu manējais ir paveicis. Suņu skaits pavasarī būs gaužām niecīgs, ja mēs kaut ko neuzsāksim.
— Un cilvēku skaits arī.
— Kā tā? Kuram tad lēkusies kāda nelaime?
— Āre, Betlzs ar Lonu Makfeinu sastrīdējās un pēc dažām minūtēm lejā pie āliņģiem nokārtos rēķinu.
Atgadījums tika izstāstīts smalki jo smalki, un Meil- rnuts Kids, pieradis, ka biedri viņam arvien pakļaujas, nolēma ņemt lietu savas rokās. Viņš ātri sagudroja darbības plānu, izklāstīja to, un vīri apsolījās bez ierunām padoties viņa vadībai.