—   Tātad redziet, — Meilmuts Kids nobeidza, — mēs jau tieši neaizskarsim viņu tiesību cīnīties, un tomēr es neticu, ka viņi šausies, kad atskārtis, cik gudri izdomāts mūsu plāns. Dzīve ir spēle, un cilvēki ir spēlmaņi. Viņi gatavi likt uz kārts visu savu mantību, ja ir kaut viena šanse no tūkstoša. Atņemiet šo vienīgo šansi — un viņi nespēlēs.

Meilmuts Kids pagriezās pret vīru, kas pārzināja pasta ēku. — Veikalniek, nosver trīs asis [2] vislabākās puscol- līgās Manilas kaņepāju tauvas.

—   Mēs iedibināsim precedentu, ar kuru Četrdesmitās Jūdzes vīri rēķināsies līdz pat visu laiku galam, — viņš pareģoņa tonī piebilda. Tad saritināja tauvas gabalu sev ap delmu un savu sekotāju priekšgalā izgāja pa durvīm — tieši laikā, lai sastaptos ar abiem vaininiekiem.

—   Kāda velna pēc viņš pina klāt manu sievu? — Betlzs ieaurojās pērkona balsī par atbildi kāda biedra mēģinā­jumam viņu samierināt. — Nebija nekādas vajadzības, — viņš apņēmīgi papildināja. — Nebija nekādas vajadzī­bas, — viņš atkārtoja vēl un vēlreiz, soļodams uz priekšu un atpakaļ un gaidīdams Lonu Makfeinu.

Bet Lons Makfeins tobrīd ar kvēlošu seju un lunkanu mēli lielīgi bārstīja ķecerīgus vārdus tieši baznīcas pār­stāvim sejā. — Jā, tēvs, — viņš brēca, — tad es ar vieglu sirdi ietišos uguns segā un visā garumā nolikšos kvē­lošu ogļu guļvietā. Nevienam nekad nebūs sacīt, ka Lons Makleins, nosaukts par meli, ir norijis apvainojumu, ne pirkstiņa nepakustinādams! Un es neprasu nekādas pie­došanas! Lai arī mana mūža gadi bijuši trakulīgi, tomēr sirds man arvien bijusi īstajā vietā.