Čarskis bija izmisis, ja kāds no viņa lielās sa­biedrības draugiem to pārsteidza ar spalvu rokā. Grūti iedomāties, līdz kādai sīkumainībai varēja no­iet cilvēks, kas apveltīts ar talantu un dvēseli. Viņš izlikās gan kaislīgs zirgu mīļotājs, gan liels kāršu spēlmanis, gan smalks gardēdis, kaut arī nepavisam neprata atšķirt kalniešu sugu no arābu sugas, nekad nevarēja atcerēties, kas ir trumpis, un ceptus kartu­peļus klusībā ieskatīja labākus par visādiem franču virtuves izgudrojumiem. Viņš dzīvoja pavisam izlai­dīgi; nīka visās ballēs, pārēdās visos diplomātiskos mielastos un ik vienās viesībās bija tikpat neizbēgams kā Rezanova saldējums.

Un tomēr viņš bija dzejnieks, un viņa tieksme bija neatvairāma: kad viņam uznāca šis draņķīgums (tā viņš dēvēja iedvesmu), Čarskis ieslēdzās savā kabi­netā un rakstīja no rīta līdz naktij. Saviem patiesiem draugiem viņš atzinās, ka tikai tad viņš jūtoties īsti laimīgs.

Pārējā laikā viņš pastaigājās, dižodamies un izlik­damies un vai ik mirkli dzirdēdams lielisko jautā­jumu: vai esat uzrakstījis ko jaunu?

Vienā rītā Čarskis sajuta to brīnišķīgo noskaņo­jumu, kad sapņu tēli skaidri iezīmējas acu priekšā un kad nāk prātā spilgti, necerēti vārdi šo tēlu atvei­došanai, kad dzejas rindas viegli plūst no spalvas un saskanīgas vārsmas steigtin steidzas pretī raitai do­mai. Čarskis līdz sirds dziļumiem bija iegrimis sald- kairā aizmirstībā… ne sabiedrība, ne sabiedrības ieskati, ne viņa paša dīvainības viņam neeksistēja. Viņš rakstīja dzejoļus.