Pēkšņi viņa kabineta durvis iečīkstējās un tur pa­rādījās svešinieka galva. Čarskis satrūkās un sarauca pieri.

—    Kas tur ir? — viņš saīdzis jautāja, klusībā lādē­dams savus kalpotājus, kas nekad neuzturējās priekš­istabā.

Nepazīstamais ienāca.

Viņš bija slaida auguma, kalsnējs un likās gadu trīsdesmit vecs. Tumšās sejas vaibsti bija izteiksmīgi: bālā, augstā piere, ko noēnoja melnu matu cirtas, melnās, mirdzošās acis, ērgļa deguns un kuplā bārda, kas klāja iekritušos, dzeltenīgos vaigus, liecināja, ka viņš ir ārzemnieks. Viņš bija ģērbies melnā frakā, kas šuvēs jau apdilusi, vasaras biksēs (lai gan ārā jau bija vēls rudens); zem novalkātās tumšās kakla­saites uz dzeltenīgā krekla krūts spīdēja neīsts di­mants; saņurcītā cepure, likās, bija pieredzējusi daudz saules un lietus dienu. Sastapuši šo cilvēku mežā, jūs viņu noturētu par laupītāju; sabiedrībā — par politisku sazvērnieku; priekšistabā — par šarla­tānu, kas tirgojas ar eliksīriem un žurku zālēm.

—   Ko jūs vēlaties? — franču valodā jautāja Čarskis.

—   Signor, — zemu klanīdamies, svešinieks at­bildēja, — lei voglia perdonarmi se.. -[32]