Čarskis viņam nepiedāvāja krēslu un pats piecēlās; saruna turpinājās itāliešu valodā.
— Esmu Neapoles mākslinieks, — svešinieks sacīja, — apstākļi spieda mani pamest tēviju; es ierados Krievijā, paļaudamies uz savu talantu.
Čarskis domāja, ka neapolietis taisās sarīkot dažus čello koncertus un iznēsā pa mājām biļetes. Viņš jau grasījās iedot svešiniekam divdesmit piecus rubļus un drīzāk tikt vaļā, bet nepazīstamais piebilda:
— Ceru, Signor, ka jūs izpalīdzēsit savam amata brālim ūn ievedīsit mani tais namos, kas jums pieejami.
Čarska augstprātību nebija iespējams vēl vairāk aizvainot. Viņš lepni paraudzījās tajā, kas saucās par viņa amata brāli.
— Atļaujiet vaicāt, kas jūs tāds esat un par ko jūs mani turat? — viņš jautāja, ar pūlēm apvaldīdams savu īgnumu.
Neapolietis pamanīja viņa saīgumu.
— Ko jūs vēlaties? — Čarskis vēsi atkārtoja.
— Esmu daudz dzirdējis par jūsu apbrīnojamo talantu; esmu pārliecināts, ka šejienes kungi ieskata par lielu godu parādīt visāda veida pretimnākšanu tik ievērojamam dzejniekam, — itālietis atbildēja, — tādēļ ari uzdrošinājos ierasties pie jums…
—• Kur tad jūs? — viņš teica itālietim. — Pagaidiet … Man vajadzēja atspēkot nepelnīto cildinā
jumu un jums atzīties, ka neesmu nekāds dzejnieks. Tagad parunāsim par jūsu lietām. Esmu gatavs pakalpot, cik tas man būs iespējams. Vai jūs esat mūziķis?