—    Nē, eccelenza[36]/ — itālietis atbildēja. — Esmu nabaga improvizētājs.

—     Improvizētājs! — Čarskis iesaucās, sajuzdams, cik skarba bijusi viņa rīcība. — Kāpēc jūs tūlīt ne­teicāt, ka esat improvizētājs? — Un Čarskis patiesā nožēlā paspieda viņam roku.

Viņa draudzīgais izskats itālieti uzmundrināja. Viņš vaļsirdīgi izstāstīja savus nodomus. Viņa āriene ne­varēja maldināt; viņam bija vajadzīga nauda; viņš cerēja Krievijā kaut kā uzlabot savus mājas apstāk­ļus. Čarskis uzmanīgi noklausījās viņā.

—     Es ceru, — viņš sacīja nabaga māksliniekam, — ka jums būs panākumi: šejienes sabiedrība vēl nekad nav dzirdējusi improvizētāju. Ziņkāre tiks pa­modināta; tiesa, itāliešu valodu pie mums neprot, jūs nesapratīs; bet tā nav nelaime; galvenais — lai jūs būtu modē.

—     Bet, ja pie jums neviens neprot itāliešu va­lodu, — improvizētājs domīgi teica, — kas tad nāks manī klausīties?

—    Nāks, nebaidieties: vieni, ziņkāres dzīti, citi, lai kaut kā aizvadītu vakaru, trešie, lai parādītu, ka saprot itāliešu valodu; atkārtoju, vajag tikai, lai. jūs nāktu modē; un jūs būsit modē, te ir mana roka.

Čarskis laipni atvadījās no improvizētā ja, pierak­stīdams viņa adresi, un tai pašā vakarā devās par viņu parūpēties.