Es cars, es vergs, es tārps, es dievs.

Deržavins

Otrajā dienā Čarskis tumšā un netīrā traktiera gai­tenī meklēja 35. numuru. Viņš apstājās pie durvīm un pieklauvēja. Vakarējais itālietis atvēra durvis.

—    Uzvara! — Čarskis viņam sacīja. — Jūsu lieta nokārtota. Kņaziene ** nodod jūsu rīcībā savu zāli, — vakar rautā paspēju uz jūsu vakaru pievārdot pusi Pēterburgas; iespiediet tikai biļetes un sludinājumus. Galvoju jums ja ne gluži par triumfu, tad vismaz par peļņu . ..

—    Improvizāciju! .. . Vai tad jūs varat iztikt arī bez publikas, bez mūzikas un bez aplausu vētras?

—    Nieki, nieki! Kur lai rodu vēl labāku publiku? Jūs esat dzejnieks, jūs sapratīsit mani labāk par tiem, un jūsu klusā atzinība man vērtīgāka par veselu ap­lausu vētru … Apsēdieties kaut kur un uzdodiet man tematu.

Čarskis apsēdās uz čemodāna (no diviem krēsliem, kas atradās šaurajā būri, viens bija salūzis, otrs ap­krauts ar papīriem un veļu). Improvizētājs paņēma no galda ģitāru un nostājās iepretim Čarskim, kaulainiem pirkstiem skardams stīgas un gaidīdams tematu.

— Te būs temats, — Čarskis viņam teica, — dzej­nieks pats izvēlas tēlus savām dziesmām; pūlim nav tiesības valdīt pār viņa iedvesmu.

Itālieša acis iedzirkstījās; viņš uzņēma dažus akor­dus, lepni pacēla galvu, un kvēlas vārsmas, pēkšņu jūtu izteiksme, saskanīgi plūda pār viņa lūpām .. . Lūk, tās — kāda mūsu drauga brīvi atstāstītas pēc vārdiem, kas bija palikuši Čarskim atmiņā.