—   Kas vainas? Novelciet kažoku. No kurienes jūs esat?

Kažoks nogūla uz krēsla kā kalns.

—       Drudzis moka nost, — slimnieks atbildēja un bēdīgi paskatījās mani.

—   Drudzis? Aha! Jūs esat no Duļcevas?

—   Tieši tā. Dzirnavnieks.

—   Nu, kā tad drudzis jūs moka? Pastāstiet!

—        Katru dienu, tiklīdz pulkstenis divpadsmit, sāk sāpēt galva, tad kā uznāk karstumi… Stundas divas krata dru­dzis un tad atlaiž.

«Diagnoze skaidra!» galvā paplaiksnīja lepna doma.

—   Un citā laikā nekas?

—   Kājas tādas nedrošas …

—   Aliā … Atpogājiet kreklu! Hm … tā.

Apskates beigās slimnieks mani bija apbūris. Pēc stul­bajām večām, pēc izbiedētajiem pusaudžiem, kas šausmās rāvās prom no metāla špāteļa, pēc šārīta atgadījuma ar beladonnu mans skolota cilvēka skatiens labpatikā ka­vējās pie šī dzirnavnieka.

Viņa valoda likās saprātīga. Turklāt izrādījās, ka dzir­navnieks prot lasīt un rakstīt, un katrs viņa žests pauda cieņu pret zinātni, kura man visdārgākā, tas ir, pret me­dicīnu.

—       Ziniet, mīļais, — es, klaudzinādams pa siltajām, varen platajām krūtīm, teicu, — jums ir malārija. Inter- mitējošais drudzis… Man pašlaik vesela palāta brīva. Ļoti iesaku palikt slimnīcā. Mēs jūs, kā nākas, pavērosim. Sākšu jūs ārstēt ar pulveriem, bet, ja nelīdzēs, izdarīsim iešļircinājumus. Panākumi būs. Nu? Paliksiet?…