— Pazemīgi pateicos! — dzirnavnieks ļoti pieklājīgi atbildēja. — Par jums tik daudz dzirdēts. Visi apmierināti. Stāsta, jūs tik labi palīdzot… Neesmu arī pret šļir- cināšanu, kaut tikai atdabūtu veselību.
«Nē, tas nudien ir gaismas stars tumsas valstībā!» es nospriedu un apsēdos pie galda rakstīt. Man šai brīdī bija tik patīkami, it kā pie manis uz slimnīcu ciemos būtu atbraucis paša brālis, nevis svešs dzirnavnieks.
Uz vienas blankas es uzrakstīju:
«Chinini mur. 0,5. D.T. dos. № 10. S. Dzirnavniekam Hudovam pa 1 pulverim pusnakti.»
Un uzšņāpu brašu parakstu.
Bet uz otras blankas;
«Pelageja Ivanovna! Ievietojiet dzirnavnieku 2. palātā. Viņam ir malaria. Hinīns pa vienam pulverim, kā zināms, stundas četras pirms lēkmes, tātad pusnaktī.
Te Jums būs izņēmums! Inteliģents dzirnavnieks!»
Jau gultā gulēdams, saņēmu atbildes zīmīti, kuru žāvādamās atnesa saīgusi Aksiņja.
«Dārgo dakter! Viss izdarīts. Pel. Lbova.»
Un iemigu.
… Un pamodos.
— Ko tu? Kas ir? Kas noticis, Aksiņja?! — es nomurmināju.
Aksiņja stāvēja, kautrīgi tīstīdamās tumšos brunčos ar baltiem punktiņiem. Stearīna svece meta drebošu gaismu viņas miegainajā un satrauktajā sejā.
— Nupat atskrēja Marja, Pelageja Ivanovna likusi jūs tūliņ pasaukt.
— Kas noticis?
— Saka, dzirnavnieks otrajā palātā mirstot nost.