Atklāti sakot, tas mani iepriecināja. Gulēt vēl negribējās, bet no peļu skrubināšanās un atmiņām bija sameties mazliet skumīgi un vientuļi. Turklāt tas ir slimnieks, tātad ne sieviete, tātad ne visļaunākais — dzemdības.
— Vai viņš staigā?
— Staigā, — Aksiņja žāvādamās atteica.
— Nu, lai nāk kabinetā.
Ilgi čīkstēja kāpnes. Pa tām nāca kāds cienīgs, smagnējs vīrs. Es jau tikmēr biju apsēdies pie rakstāmgalda, pūlēdamies panākt, lai mans divdesmitčetrgadu dzīvīgums pēc iespējas mazāk laūztos laukā no eskulapa profesionālās čaulas. Mana labā roka gulēja uz stetoskopa kā uz revolvera.
Pa durvīm iespraucās stāvs aitādas kažokā un velteņos. Cepuri ienācējs turēja rokās.
— Ko tad jūs, tēvocīt, tik vēlu? — es izskata pēc cienīgi apjautājos.
— Atvainojiet, pilsoni dakter, — patīkamā, maigā basā atsaucās ienācējs, — tīrais posts ar to puteni. Tā nu novēlojāmies, ko lai dara, lūdzami, neņemiet jel ļaunā!
«Pieklājīgs cilvēks,» ar patiku nodomāju. Svešais man ļoti iepatikās, un pat biezā, rūsganā bārda atstāja labu iespaidu. Acīmredzot bārdai netrūka zināmas kopšanas, īpašnieks to ne tikai apcirpa, bet arī zieda ar kādu vielu — ārsts, kas padzīvojis sādžā kaut vai īsu laiciņu, bez pūlēm tajā pazītu saulespuķu eļļu.