— Tu … tu … vakar izdzēri visu? — es noprasīju pārvērstā balsī.
— Visu gan, mīļo tētiņ, visu, — sievele medainā balsī vīvināja, — lai dievs jums dod veselību par šitām pilēm… pusbutelītes — līdzko pārbraucu, otru pusi — kad likos gulēt. Atņēma kā ar roku…
Es atzvēlos pret ginekoloģisko krēslu,
— Pa cik pilieniem liku tev dzert? — ierunājos aizžņaugtā balsī. — Es tev liku pa pieciem pilieniem… Ko tu esi izdarījusi, sieva? Tu taču … es taču …
— Dieva vārds, izdzēru! — sievišķis apgalvoja, domādams, ~ka es šaubos, vai viņa ārstējusies ar manis doto beladonnu.
Sakampu rokās viņās sārtos vaigus un ielūkojos redzokļos. Taču redzokļi izskatījās kā jau redzokļi. Diezgan skaisti un pilnīgi normāli. Arī pulss sievai bija lielisks. Vispār nevarēja manīt nekādas pazīmes, ka viņa būtu saindējusies ar beladonnu.
— Tas nevar būt!… — es noteicu un ieaurojos: — Demjan Lukič!!
Demjans Lukičs baltā uzsvārcī iznira no aptiekas gaiteņa.
— Papriecājieties, Demjan Lukič, par to, ko izdarījusi šī daiļava! Es nekā nesaprotu …
Sieva satrūkusies grozīja galvu, noprazdama, ka izdarījusi kaut ko aplam.
Demjans Lukičs paņēma flakonu, paostīja to, pasvārstīja rokās un stingri sacīja:
— Mīļā, tu melo! Zāles izdzērusi tu neesi.
— Goda vā … — sieva iesāka.
— Sievišķi, nemēģini mums te pūst miglu acis, — muti sašķiebis, feldšeris bargi teica, — mēs visu smalki saprotam. Atzīsties — ko tu ārstēji ar šiem pilieniem?