Sieva pagrieza savus normālos redzokļus pret tīri izbalsinātajiem griestiem un pārkrustījās.
— Lai tad mani…
— Rimsties jel, rimsties… — Demjans Lukičs noburkšķēja un sacīja man: — Ziniet, dakter, kā viņas dara? Ierodas tāda gudriniece slimnīcā, viņai izraksta zāles, bet šī aizbrauc uz sādžu un pacienā visas sievas.
— Kam jūs tā, pilsoni feršel…
— Neizliecies! — feldšeris atcirta. — Strādāju te jau astoto gadu. Zinu. Skaidrs, ka izpilinājusi zāles pa visām sētām, — viņš atkal pievērsās man.
— Iedodiet vēl šitās pilītes, — sieva glaimīgi lūdzās.
— Nu nē, sievišķīt, — es atbildēju un noslaucīju no pieres sviedrus, — ar tiem pilieniem tu vairs neārstēsies. Vai ar vēderu kļuva vieglāk?
— Nu tak gluži kā ar roku atņēma!.,.
— Tad jau vareni! Izrakstīšu tev citus pilienus, ar! ļoti labus.
Un es izrakstīju sievai baldriānu, un viņa vīlusies aizbrauca.
Lūk, šo gadījumu pārrunājām dzīvoklī, svinot manu dzimšanas dienu, kad aiz logiem kā smags aizkars pletās puteņa nakts Ēģiptes tumsība.
— Tas vēl nekas, — teica Demjans Lukičs, delikāti košļādams eļļaino zivtiņu, — tas vēl nekas, mēs jau esam te pieraduši. Bet jums, dārgais dakter, pēc universitātes, pēc galvaspilsētas būs pie krietni daudz kā jāpierod. Tumšs nostūris!