— Ai, cik tumšs! — kā atbalss atsaucās Anna Nikola- jevna.
Kaut kur dūmvados iegaudojās putenis un aizšalca gar mājas sienu. Uz tumšās dzelzs plāksnes pie krāsns nogūla sarkans atspīdums. Lai svētīta uguns, kas tumšā nostūrī silda mediķus!
— Vai jūs vēlētos kaut ko paklausīties par savu priekšteci Leopoldu Leopoldoviču? — feldšeris iejautājās un, galanti pasniedzis papirosu Annai Nikolajevnai, aizsmēķēja arī pats.
— Viņš bija lielisks dakteris! — jūsmīgi piebilda Pela- geja Ivanovna, mirdzošām acīm raudzīdamās žēlīgajā ugunī. Grezna ķemme ar neīstiem akmentiņiem te iezai- gojās, te apdzisa viņas melnajos matos.
— Jā, izcila personībar—feldšeris apstiprināja. — Zemnieki viņu taisni dievināja. Viņš prata ar tiem apieties. Jāpaliek pie Lipontija uz operāciju — lūdzu! Zemnieki viņu sauca nevis par Leopoldu Leopoldoviču, bet par Li- pontiju Lipontjeviču. Ticēja viņam. Nu, viņš arī prata ar tiem runāt. Ziniet, reiz pie viņa uz pieņemšanu atbrauc labs paziņa, Fjodors Kosojs no Duļcevas. Tā un tā, šis saka, Lipontij Lipontič, man tik smagas krūtis, ka ne elpu atvilkt. Un arī rīklē kasās …
— Laringīts, — es automātiski noteicu, trakās steigas pilnajā mēnesī jau pieradis pie lauku zibenīgajām diagnozēm.
— Pilnīgi pareizi. «Nu,» Lipontijs saka, «es došu labu līdzekli. Pēc divām dienām būsi vesels. Se tev franču sinepju plāksteri. Vienu uzlipināsi uz muguras starp lāpstiņām, otru uz krūtīm. Paturi desmit minūtes un noņem! Marš! Rīkojies!» Zemnieks paņēma plāksterus un aizbrauca. Pēc divām dienām atkal klāt.