«Kas tad nu?» Lipontijs noprasa.
Bet Kosojs viņam atbild:
«Redziet,» šis saka, «tie jūsu plāksteri nekā nelīdz, Lipontij Lipontič.»
«Nemels!» Lipontijs atbild. «Franču sinepju plāksteri nevar nepalīdzēt! Droši vien tu tos nemaz neesi licis?»
«Kā tad neesmu licis? Vēl tagadiņ stāv …»
Un viņš pagrjež muguru, un tur rēgojas uz kažoka uzlipināts plāksteris…
Es sāku skaji smieties, bet Pelageja Ivanovna ieķiķi- nājās un sāka ar kruķi sparīgi bikstīt pagali.
— Sakiet, ko gribat, tā ir anekdote, — es teicu, — tas nevar būt!
— Anek-dote?! Anekdote?! — viena par otru izsaucās vecmātes.
— Nē, dakter! — nikni noteica feldšeris. — Vai zināt, visa dzīve mums te sastāv no šādām anekdotēm … Te notiek tādi brīnumi…
— Un kur tad cukurs?! — iejaucās Anna Nikolajevna. — Pastāstiet par to cukuru, Pelageja Ivanovna!
Pelageja Ivanovna pabīdīja krāsns mutei priekšā aizslietni un, grīdā vērdamās, iesāka:
— Aizbraucu reiz uz to pašu Dujcevu pie dzemdētājas …
— . Duļceva ir slavena vieta, — feldšeris nenocietās un piebilda: — Piedodiet! Turpiniet, kolēģe!
— Nu, pats par sevi saprotams, izmeklēju, — kolēģe Pelageja Ivanovna turpināja, — un dzemdes kaklā sataustu zem pirkstiem kaut ko dīvainu … Tādas kā drumslas, kā gabaliņus … Izrādās — graudu cukurs!