—  Te nu ir anekdote! svinīgi piebilda Demjans Lukičs.

—   Atvainojiet… es nekā nesaprotu …

•— Vecene samācījusi! — Pelageja Ivanovna atsaucās. — Pūšļotāja. Sak, grūtas dzemdības. Mazulītis negrib nākt dieva pasaulē. Tad tak jālūko izmānīt. Un tā viņas ar saldumu mānījušas bērnu laukā.

—   Šausmas! — es noteicu.

—  Dzemdētājām dod košļāt matus, — ierunājās Anna Nikolajevna.

—   Kālab?!

—   Dievs vien zina. Reizes trīs mums tadas atveda. Nabaga sieviete guļ un spļaudās. Mute pilna matu. Ļaudis tic, ka tad dzemdības būšot vieglākas …

Vecmāšu acis iedegās, pārcilājot atmiņas. Mēs ilgi sē­dējām pie uguns, dzērām tēju, un es klausījos kā apmāts. To, ka Pelageja Ivanovna savās kamanās vienmēr brauc aiz muguras, ja dzemdētāja vedama no sādžas pie mums uz slimnīcu, — lai vedēji ceļā nepārdomā un neaizved sievieti atpakaļ veceņu ziņā. To, kā reiz dzemdētāja pa­kārta aiz kājām pie griestiem, lai mazulis iegrieztos, kā nākas, jo tam bijusi nepareiza guļa. To, kā Korobovā bērnu saņēmēja, saklausījusies, ka ārsti mēdz pārdurt augļa plēvi, ar galda nazi sagraizījusi bērnam visu gal­viņu, tā ka pat slavenais un izveicīgais ārsts Lipontijs nav varējis viņu glābt, labi vēl, ka izglābis vismaz māti. To, kā …