Krāsns durtiņas jau sen bija aizvērtas. Mani viesi aizgājuši uz savu māju. Annas Nikolajevnas logā vēl kādu brīdi redzēju degam nespodru gaismu, tad tā apdzisa. Viss pazuda. Putenis saplūda ar decembra vakara tumsu, un melns aizkars apslēpa manām acīm gan debesis, gan zemi.
Soļoju pa savu kabinetu, zem kājām reizēm iečīkstējās grīdas dēļi, no holandiešu krāsns plūda siltums, un varēja dzirdēt kaut kur skrubināmies rosīgu peli.
«Nu nē,» es prātoju, «ar Ēģiptes tumsību cīnīšos, cik ilgi vien liktenis būs lēmis man palikt šai nomales kaktā. Graudu cukurs … Ko tu neteiksi!. - .»
Sapņos, kas dzima zaļās lampas gaismā, redzēju milzīgu universitātes pilsētu un tajā klīniku, bet klīnikā plašu zāli, flīžu grīdu, spožus krānus, baltus, sterilus palagus un asistentu ar visai cienīgu, iesirmu ķījbārdiņu…
Klauvējiens tādos mirkļos arvien satrauc un biedē. Es sarāvos…
— Kas tur ir, Aksiņja? — jautāju, pārliecies pār iekšējo kāpņu margām (ārsta dzīvoklis bija divos stāvos: augšā kabinets un guļamistaba, lejā — ēdamistaba, vēl viena istaba nezināmām vajadzībām un virtuve, kur mitinājās virēja Aksiņja un viņas virs — slimnīcas pastāvīgais sargs).
Noklaudzēja smagā bulta, lejā šūpodamās sāka slīdēt lampiņas gaisma, uzvēdīja saltums. Tad Aksiņja paziņoja:
— Atbraucis slimnieks …