— Piedodiet man, ser, — viņš, pārliecies pāri galdam, klusu ierunājās dziļā basā, tieši tādā, kādam vajadzēja atskanēt no tik varenām plaušām, — piedodiet man, ser, bet vai jūsu vārds nav Alens Ķvotermeins?
Atbildēju, ka tas ir tā.
Lielais vīrs vairs neko neteica, taču es dzirdēju viņu bārdā nomurminām: «Mums laimējies!»
Pēc pusdienām, iznākot no ēdamtelpas, sers Henrijs uzaicināja mani ieiet pie viņa uzvilkt kādu dūmu. Es uzaicinājumu pieņēmu, un viņš aizveda mani uz klāja kajīti. Tā bija lieliska, plaša kajīte, kas kādreiz bija sastāvējusi no divām, taču reiz, kad sers Gārnets [7] vai cits kāds no lielajiem dūžiem bija uz šā kuģa braucis gar piekrasti, starpsienu noārdīja un atpakaļ tā arī neuzcēla. Kajītē bija dīvāns, un tā priekšā stāvēja mazs galdiņš. Sers Henrijs aizsūtīja stjuartu pēc pudeles viskija, un mēs trijatā apsēdāmies un aizkūpinājām pīpes.
— Mister Kvotermein, — sers Henrijs iesāka, kad stjuarts bija atnesis viskiju un iededzinājis lampu, — aizpērn, apmēram ap šo pašu laiku jūs, ja nemaldos, bijāt ciematā, kuru sauc par Bamangvato, ziemeļos no Transvālas?
— Jā, biju, — atbildēju, visai pārsteigts, ka šis džentlmenis tik labi zina par maniem klejojumiem, kuri, kā man likās, īpašu interesi gan izraisīt nevarēja.
— Vai jūs tur tirgojāties? — sarunā iejaucās Guds.