— Jā, biju paņēmis līdz vezumu preču, apstājos pie apmetnes un paliku tur tik ilgi, līdz visu biju izpārdevis.
Sers Henrijs sēdēja pītā krēslā man pretī, elkoņus atspiedis pret galdu. Tad viņš pacēla savas lielās, pelēkās acis un cieši ieskatījās man sejā. Likās, ka tajās bija jaušams kāds dīvains nemiers.
— Vai jums negadījās satikt tur cilvēku vārdā Nevils?
— Kā ne, protams, ka satiku! Viņš bija izjūdzis līdzās maniem ratiem un nodzīvoja tur divas nedēļas, lai vērši varētu atpūsties pirms tālākā ceļa. Bet dažus mēnešus atpakaļ saņēmu vēstuli no kāda advokāta, kurš lūdza man paziņot, vai es nezinu, kas noticis ar Neviļu. Toreiz uzrakstīju viņam visu, ko zināju.
— Jā, — noteica sers Henrijs, — viņš pārsūtīja man jūsu vēstuli. Jūs rakstījāt, ka džentlmenis, kura vārds bijis Nevils, atstājis Bamangvato maija sākumā furgonā ar vēršu dzinēju un vietējo mednieku, Džimu vārdā, un teicis, ka nodomājis aizkļūt, ja tas būs iespējams, līdz Injati — Matabeles zemes [8] tālākajam tirdzniecības punktam. Tur viņš cerēja pārdot savu furgonu un doties tālāk kājām. Tāpat jūs rakstījāt, ka misters Nevils patiesi pārdevis savu furgonu, tālab ka pēc sešiem mēnešiem jūs tikāt redzējuši viņa furgonu kādam portugāļu tirgotājam. Sis cilvēks jums pastāstīja, ka nopircis to Injati no kāda baltā, kura vārds viņam esot izkritis no prāta, un jādomā, ka baltais ar savu iezemiešu kalpu devies dziļāk zemes iekšienē medībās.