—   Jā.

Iestājās klusums.

—   Mister Kvotermein, — sers Henrijs negaidot ierunājās, — manuprāt, jūs vairāk nekā nezināt un arī nevarat iedomāties, kādi iemesli piespieda manu… misteru Neviļu uzsākt ceļojumu uz ziemeļiem, ne arī kāds bija šī ceļojuma mērķis.

—   Kaut kas gan par to man bija nācis ausīs, — atbildēju un aprāvos. Es nepavisam negribēju par to runāt.

Sers Henrijs un Guds saskatījās, un kapteinis pamāja ar galvu.

—      Mister Kvotermein, — sacīja sers Henrijs, — gribu jums pa­stāstīt kādu notikumu un palūgt jums padomu, bet varbūt arī palī­dzību. Pilnvarotais, kas man nodeva jūsu vēstuli, norādīja, ka varu pilnīgi uz to paļauties. Kā viņš stāstīja, jūs esat labi pazīstams Natalā, kur baudāt vispārēju cieņu. Bez tam jūs piederot pie cilvē­kiem, kuri prot glabāt noslēpumu.

Es palocījos un iedzēru malku atšķaidīta viskija, lai slēptu savu apjukumu, tālab ka esmu kautras dabas. Sers Henrijs turpināja.

—   Misters Nevils bija mans brālis.

—   Ak tā, — es noteicu un sarāvos, jo tagad zināju, ko man at­gādināja sers Henrijs Kērtiss, kad viņu ieraudzīju pirmoreiz. Mis­ters Nevils bija daudz mazāka auguma, ar tumšu bārdu, bet tagad, kad es tā padomāju, acis viņam bija tādas pašas caururbjošas un ar tādu pašu pelēku nokrāsu kā seram Henrijam. Arī sejas pantos bija zināma līdzība.