— Misters Nevils bija mans vienīgais un jaunākais brālis, — turpināja sers Henrijs, — un mēs pirmoreiz šķīrāmies pirms pieciem gadiem. Neatceros, ka līdz tam mēs būtu šķīrušies kaut vai uz mēnesi. Bet apmēram pirms pieciem gadiem mūs piemeklēja nelaime, kā jau tas daždien ģimenēs atgadās: mēs ar brāli stipri saķildojāmies, un es savās dusmās izturējos pret viņu netaisnīgi.
It kā apstiprinot šos vārdus, kapteinis Guds sāka enerģiski māt ar galvu. Sai brīdī mūsu kuģis spēji sašūpojās, tā ka spogulis, kas bija piestiprināts pie labā borta, kādu mirkli atradās turpat virs mūsu galvām, un, kad es tā sēdēju, iebāzis rokas kabatās, un vēros augšup, varēju redzēt viņu kā traku mājam ar galvu.
— Manuprāt, jūs zināt, — turpināja sers Henrijs, — ja cilvēks mirst, neatstājis testamenta, un viņam nav cita īpašuma kā vien zeme, kuru Anglijā sauc par nekustamu īpašumu, visu manto nomirušā vecākais dēls. Tā nu notika, ka tieši tai laikā, kad mēs sastrīdējāmies, neatstājis testamenta, nomira mūsu tēvs. Viņš bija vilcinājies ar testamentu tikām, kamēr bija par vēlu. Rezultātā brālis palika bez graša naudas, turklāt viņam nebija nekādas profesijas. Protams, mans pienākums būtu bijis viņu nodrošināt, bet tolaik mūsu attiecības bija tiktāl saasinājušās, ka, man par kaunu (to sakot, viņš smagi nopūtās), es viņa labā nepakustināju ne pirksta.