Man nebija žēl viņam ko dot, nebūt nē, — es tikai gaidīju, lai viņš spertu pirmo soli uz izlīgšanu, bet viņš to nedarīja. Pie­dodiet, ka apgrūtinu jūs ar šiem sīkumiem, bet jums jābūt skaidrībā par visu. Vai nav tiesa, Gud?

—   Kā tad, kā tad, — atbildēja kapteinis. — Esmu pārliecināts, ka misters Ķvotermeins par šo lietu nevienam nebildis ne pušplēsta vārda.

—   Protams, — es sacīju, jo varen lepojos ar to, ka protu glabat noslēpumus.

—   Tātad, — atsāka sers Henrijs, — tolaik mana braļa tekošajā rēķinā bija daži simti mārciņu sterliņu. Nesakot man ne vārda, viņš izņēma šo nožēlojamo summu un, pieņēmis Nevila vārdu, devās uz Dienvidāfriku neprātīgā cerībā iegūt bagātību. Es to uz­zināju tikai vēlāk. Pagāja apmēram trīs gadi, un es nebiju saņēmis no brāļa nekādas ziņas, lai gan vairākkārt tiku viņam rakstījis. Droši vien vēstules viņu nesasniedza. Bet, laikam ritot, mans ne­miers par viņu auga augumā. Es sapratu, mister Kvotermein, ko nozīmē dzimtas asinis.

—• Tiesa, kas tiesa, — noteicu un iedomājos savu Hariju.

—   Es būtu atdevis pusi no īpašuma, mister Kvotermein, lai tikai dabūtu zināt, ka mans brālis Džordžs, mans vienīgais radinieks, ir sveiks un vesels un es viņu atkal redzēšu.

—   Bet jūs neko tādu nedarījāt, Kērtis, — izmeta kapteinis Guds, pavēries seram Henrijam sejā.