— To es nezinu, — atteicu. — Zinu tikai, ko par tām runā. Tiesa, reiz es redzēju kalnu virsotnes, aiz kurām atrodas Zālamana raktuves, taču mani no kalniem šķīra simt trīsdesmit jūdžu tuksneša, un, man liekas, nevienam no baltajiem, izņemot vienu vienīgu, vēl nav izdevies šķērsot šo tuksnesi. Bet varbūt man labāk pastāstīt teiksmu, kādu man gadījās dzirdēt par Zālamana raktuvēm? Tikai dodiet man vārdu, ka bez manas atļaujas neizpaudīsiet ne vārda no tā, ko jums tagad stāstīšu. Vai esat ar mieru? Man ir savi iemesli lūgt jūs klusēt.
Sers Henrijs piekrītoši palocīja galvu, bet kapteinis Guds atbildēja:
— Protams! Protams!
— Kā jūs varbūt varat iedomāties, — es iesāku, — ziloņu mednieki ir rupji, neaptēsti cilvēki, kas nemēdz interesēties ne par ko citu kā vien par parastajām sadzīves lietām un kaferu paradumiem. Tiesa, reizumis arī viņu vidū pagadās kāds, kas ar lielu aizrautību vāc iedzimto teikas, lai tādā veidā dotu savu artavu šīs
noslēpumainās zemes vēstures izpratnei. Un tieši no šāda cilvēka es pirmoreiz dzirdēju leģendu par Zālamana raktuvēm. Tas bija gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, kad tikko biju uzsācis ziloņu medības Matabeles zemē. So cilvēku sauca par Ivensu. Nākošajā gadā nabadziņš aizgāja bojā, — viņu nogalināja ievainots bifelis. Apglabāja viņu pie Zambezi ūdenskrituma. Atceros, kādu nakti es pastāstīju īvensam par apbrīnojamām raktuvēm, kādas biju redzējis, dzenoties pakaļ kudu* un kanu [9] antilopēm apvidū, kurš tagad-saucas par Transvālas Leidenburgas rajonu.