Es dzirdēju, ka nesen atkal uzdūrušies šīm raktuvēm, meklējot zeltu, bet man tās bija zināmas jau pirms daudziem gadiem. Tur cietā klintī izcirsts plats braucamais cejš, kas ved uz ieeju raktuvēs jeb galeriju. Sīs galerijas ieejā ir veseli zelta kvarca kalni, kas sagatavoti sasmal­cināšanai. Tas liecina, ka strādniekiem, lai kas arī viņi būtu bijuši, nācies steigšus pamest raktuves. Kādus soļus divdesmit dziļāk tur ir otra galerija, kas krusto pirmo un ir izklāta ar skaistām akmens plāksnēm.

«Bet es,» teica īvenss, «pastāstīšu kaut ko vēl dīvaināku.»

Un Ivenss sāka man stāstīt, kā kaut kur ļoti tālu, zemes iekšienē, viņš uzgājis pilsētas drupas. Pēc viņa domām, tā bijusi bībelē minētā Ofira, un, starp citu, mācītāki vīri daudz gadu pēc Ivensa nāves apgalvoja to pašu. Atceros, es kā apburts klausījos stāstu par visiem šiem brīnumiem, tālab ka tolaik biju jauns un stāsts par seno civilizāciju un dārgumiem, kurus seno jūdu un fēniķiešu piedzīvojumu meklētāji mēdza izcelt no zemes, kad tā jau sen bija atkal nonākusi visdziļākā barbarisma stāvoklī, iedarbojās uz manu iztēli. Pēkšņi īvenss iejautājās:

«Vai tu, jaunekli, esi kādreiz dzirdējis par Suleimana kalniem, kas atrodas ziemeļrietumos no Mašukulumbves [10] zemes?»